Vīķe-Freiberga kritizē Latvijas amatpersonu nevēlēšanos "spīdēt uz starptautiskās diplomātijas parketa"
Pēc eksprezidentes vārdiem, 2004.gada 1.maijā Latvija kā Antiņš uzjāja stikla kalna virsotnē un gluži kā naivais Parsifāls nokļuva tādā kā mītiskā Eiropas Montsalvatā jeb valstiskās pestīšanas cietoksnī.
Ekspolitiķe kritizējusi, ka daži politiķi šo 12 gadu laikā nav sapratuši, kur Latvija īsti atrodas un ko tur dara. "Ko teikt, ja prezidentūras pusgada sākumā pat toreizējais Latvijas Valsts prezidents nespēja saskatīt - kāds gan labums Latvijai no tādas ES prezidēšanas? Ko teikt, kad pagājušā gada septembrī Latvijas iekšlietu ministrs pat neuzskatīja par vajadzīgu braukt uz ministru sanāksmi, kur visas ES valstis, izņemot Latviju, bija gatavas paziņot dažādus, taču pamatā solidārus lēmumus patvēruma meklētāju jautājumā? Vienīgais, kas tad vēl nāk prātā - paldies Dievam, ka toreiz, tikai dienu pirms iestāšanās ES, Latvija kļuva arī par NATO dalībvalsti," izteikusies Vīķe-Freiberga.
Eksprezidente atminējusies, ka uz lielā ES paplašināšanās viļņa pēdējais cēliens pienāca 2003.gada decembra vidū Kopenhāgenas galotņu sanāksmē, kur sarunas ritējušas smagi. Vīķe-Freiberga toreiz esot klīdusi pa koridoriem, cenšoties izmantot izdevību, lai sasveicinātos un aprunātos ar citu valstu un valdību vadītājiem. "Kādu brīdi biju gaitenī apsēdusies kopā ar jaunievēlēto Latvijas premjeru Einaru Repši, kad netālu ieraudzīju Tarju Halonenu stāvam un sarunājamies mazā grupiņā," atminējusies eksprezidente. Viņa Latvijas premjerministram esot teikusi, ka paaicinās Somijas prezidenti pievienoties, izmantojot izdevību, lai Repše jau tajā brīdī varētu iepazīties ar Somijas pārstāvi.
"Atnākam atpakaļ pie mūsu krēsliem, un ko mēs redzam? Jaunais Latvijas premjers guļ aizvērtām acīm, kājas atstiepis, un uz mums abām nereaģē. Vai nu iemidzis pa īstam, vai tikai izliekas, bet tā nebija paraugstunda, kā spīdēt uz starptautiskās diplomātijas parketa," sprieda Vīķe-Freiberga.
Uz sarakstu
