Siguldas pūtēju orķestra lepnums – Andris Muižnieks
Intervijas laikā ar pilsētas informācijas portālu Sigulda24.lv, diriģents aizrautīgi un dedzīgi stāsta par savu darbu. Rādot dažādas bildes, diplomus un stāstot gan par pašiem pūtēju orķestra pirmsākumiem, līdz pat šodienai, tik tiešām var just to, cik ļoti Andris Muižnieks ir gandarīts, laimīgs par to, ko dara.
Jūs dibinājāt savu pirmo pūtēju orķestri vairāk nekā pirms 40 gadiem (1973.gadā). Kas, Jūsuprāt, ir tas, kas visus šo gadus ļauj tik veiksmīgi un ar panākumiem Jūsu vadītajiem orķestriem pastāvēt un attīstīties?
Pirmkārt, darba mīlestība! Ne tikai no manas puses, bet arī bērnu puses. Ko tik kopā neesam darījuši arī ārpus mēģinājumiem un koncertiem. Man ir ļoti daudz bilžu no dažādiem laivu braucieniem, nometnēm, saglabāti diplomi no koncertiem un skatēm. Tas viss kopā arī orķestrim ļauj pastāvēt, attīstīties un darboties. Orķestris mani vienmēr ir dzinis uz priekšu, tajā pašā laikā es viņu.
Vai pats bērnībā arī spēlējāt kādu pūšamo instrumentu?
Nē, es spēlēju bajānu, man tēvs arī to spēlēja, tāpēc varēja iemācīt un mācīt. Kādreiz jau viss notika pašdarbībā, vienmēr dzimtās bija kāds, kas kaut ko spēlēja. Paši mācījās, tad kopīgi spēlēja, dziedāja.
Pirms dažām nedēļām Jums bija kāds īpašs notikums. Jums piešķirta Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķira, gribētos zināt, kādas bija Jūsu izjūtas par šī ordeņa iegūšanu?
Protams, izjūtas bija brīnišķīgas. Varu apgalvot, ka jutos ļoti labi, bet ne tikai es viens pats. Uzskatu, ka šis apbalvojums nav tikai man, tas ir visiem orķestra dalībniekiem, skolai. Man šķiet, ka to pelnījuši ir visi, kas kopā ar mani strādā un attīstās.
Kā Jūs uzzinājāt, ka esat ieguvis šo apbalvojumu? Vai saņēmāt, piemēram, telefona zvanu, vēstuli?
Sākumā man zvanīja, pārsteigums bija liels. Arī masu medijos ātri parādījās šī ziņa, visi mani apsveica, priecājās kopā ar mani.
Vai pēc ordeņa iegūšanas ir kaut kas mainījies? Lielāka atbildības izjūta, katru dienu gandarījuma izjūta, prieks?
Nevarētu gan teikt, ka kaut kas ir mainījies! Es skatos nākotnē! Jā, izjūtas bija brīnišķīgas, liels prieks, bet tā jau bija pagātne! Ir, manuprāt, jāskatās un jādomā par nākotni, nākotnes plāniem, par pagātni nevajag domāt, ir jāvirzās uz priekšu, tas mirklis bija, un nu vairs viņa nav.
Vai arī pēc tam, kad iegūts Triju Zvaigžņu ordenis, turpinat mērķtiecīgs darbs ar orķestri?
Protams. Šobrīd vadu absolventu orķestri un skolas pūtēju orķestri. Mēs ar absolventu orķestri vēlamies piedalīties Dziesmu un Deju svētkos, tāpēc jāgatavojas un jāpiedalās skatēs. 19. un 20.martā jau notika pirmā skate, kurā ieguvām otro vietu! Cītīgi mēģinām, piedalāmies arī koncertos un pasākumos.
Uz sarakstu
