Pirts ķipīši skaistos toņos. No kura koka izdodas labākie?
Koka ķipīšus Aivars meistarojis no alkšņa, liepas, egles, apses, ozola un oša. Tagad šiem materiāliem piepulcējusies Sibīrijas lapegle. Tā lēni aug, tāpēc veidojas blīva koksne. – Šādam materiālam ir laba ģeometriskā noturība, tas mazāk izplešas un saraujas, – skaidro meistars.
Ļoti kvalitatīvi ir no termoapses tapuši pirts ķipīši. Tie nepelē, netrup, nemaina formu temperatūras straujas maiņas un mitruma ietekmē. Aivars stāsta, kā notiek koksnes termoapstrāde. Kokmateriālu ievieto vakuumkamerās augstā temperatūrā (+170…+220 °C), tvaika vidē. Šādos apstākļos no koksnes tiek izvadīts mitrums, baktērijas un skābes, tā kļūst noturīga pret visu veidu sēnēm, pelējumu un trupi. Vēl svarīga termokoksnes īpašība ir izmēru stabilitāte gan mitrā, gan sausā vidē, tāpēc tā ir piemērota pirtslietām, kam jāiztur temperatūras un mikroklimata krasas svārstības. Izrādās, no termokoksnes meistaro ne tikai ķipīšus, bet pat vannas.
Bet kā pazīt no termokoka tapušo ķipīti? – Tas būs karameļbrūnā tonī, vienalga, vai taisīts no ozola, apses vai egles. Apstrādājot augstajā temperatūrā, koksnē esošie cukuri sadeg, karamelizējas, bet koksne iegūst karameļbrūnu toni. Vēl šādam ķipītim ir raksturīga kūpinājuma smarža.
Raksts tapis sadarbībā ar "Latvijas Avīzi".