Ko darīt ar mantotām vai atrastām metāla senlietām?
Dārgumu meklētāja gēns ir katram asinīs - vai meklētais būtu svētā Grāla kauss vai vecvecmāmiņas noraktā burka ar pieclatniekiem. Vecāko paaudžu nostāsti rosina fantāziju, turklāt tagad brīvi nopērkami dažādas jaudas metāla detektori. Kas zina, varbūt izdodas atrast priekšmetu, kas ir nozīmīgu notikumu liecinieks, jo Latvijai ir sava bagāta vēsture. Iespējams, no aizlaikiem mūsu senči kontrolēja Dzintara ceļa Daugavas atzaru.
Kurši 6. - 9.gadsimtā (gs.) sasniedza varenības virsotnes, un tā laika apbedījumi, pēc speciālistu domām, ir četras reizes bagātāki nekā, piemēram, Vācijā. Kuršu flote piedalījās Eiropas mēroga jūras kaujās. Kristietības ērai sākoties, lielākā daļa vietējo feodāļu un brīvzemnieku iekļāvās ordenī, iegūstot tiesības un privilēģijas. Livonijas ordenis bija nozīmīgs spēks, ar kuru Austrumeiropā rēķinājās. Tas nepiedalījās Grīnvaldes kaujā, toties kopā ar citiem kristīgajiem karaspēkiem apturēja tatārus pie Viduseiropas sliekšņa. Spožu lapaspusi vēsturē ierakstīja Kurzemes hercogiste. Visu to vajag apzināt un saudzēt, tāpēc katrs senlietas atradums var būt ķieģelītis dižā vēstures ēkā.
Mantoti priekšmeti
Bieži mājās atrodas mantotas vecas lietas. Ja ar tām saistās ģimenes leģendas, tas var palīdzēt sākt tās aptuveni datēt, stāsta Latvijas Vēstures institūta pētnieks, arheologs Dr. hist. Rūdolfs Brūzis. Taču nezināmas izcelsmes priekšmetam vecumu varēs noteikt tikai pieredzējis speciālists, turklāt arī viņš, neskatoties uz visām analīzēm, reizēm kļūdās. Ne velti uzskata, ka pasaules vadošajos muzejos 30 - 50% gleznu esot viltojumi. Tiesa, par lietu vecumu liecina noteiktas pazīmes, īpaša krāsa, faktūra, turklāt senāki priekšmeti parasti izgatavoti pēc atšķirīgākas tehnoloģijas. Uzskatāms piemērs ir ķieģeļi - kādā tonī tie ir 13. gs. celtās ēkās, bet kādā - 19. gs. namos. Vienā gadījumā ir silti oranžs tonis, otrā - vairāk zilgansarkans. Iespējams, veco ķieģeļu krāsu ietekmēja tam pievienotās vielas. Līdzīgi tas ir visās nozarēs: metālapstrādē, mēbeļu darināšanā, aušanā u. c.
Vēsturnieki, kuri ikdienā profesionāli strādā ar pagātnes liecībām, gūst unikālu pieredzi salīdzināt dažādu laikmetu stilus un darba metodes. Kā izskatās priekšmetu virsmas, krāsas un faktūras, kādi paņēmieni tikuši lietoti, kāda ir priekšmeta konstrukcija. Pieredzei ar laiku uzkrājoties, labs speciālists jau diezgan precīzi var datēt senu priekšmetu. Pilnīgi precīza datēšana ir iespējama tikai teorētiski, tādā gadījumā, ja priekšmets vai to ietverošais kultūrvēsturiskais slānis ir iekļauts hronoloģiskās vēstures annālēs.
Kā noteikt vecumu, piemēram, šķēpa uzgalim, kas ir ģimenes mantojums un nācis no Īrijas? Šķēpus un pīķus kala līdz kādam 18. gs. vidum, vēlāk nebija vajadzības. Spriežot pēc metāla izskata un noslāņošanās, šis uzgalis varētu būt kalts 17. gs. un izmantots medībām, spriež Rūdolfs Brūzis. Spārna formas izlaidumi šķēpa lejas daļā norāda uz to, ka šķēps, iespējams, ticis izmantots mežakuiļu medībām - tādas atzobes esot lietotas, lai šķēpa gals iestrēgtu un varētu efektīvāk nogāzt dzīvnieku. Lapveida uzgaļa forma atgādina klasisko vikingu šķēpu. Stiprināšanas veids - ar divām ausīm (stiprināšanas plāksnēm) - liecina, ka uzgalis nebūs vecāks par 17. gs. To, ka priekšmetu darinājis lauku kalējs, norāda neprecizitātes kalšanā, šķēpa sānu līnijas viļņainums, neprecīzs asmens placinājums uz sāniem. Instruments labi glabāts un maz bojājies, atzīst arheologs.
Savukārt, aplūkojot no Īrijas nākušu svečturi, pētnieks min, ka tā izgatavošanas materiāls ir misiņš, kas raksturīgāks jaunākiem izstrādājumiem. Lai arī svečtura forma ar stilizēto pūķi, kas apvijies ap trūcīgi dekorēto kātu, un robustajā pamatnē ar vienkāršām līnijām iegravēto pūķa zīmējumu ir ļoti sena, pēc arheologa domām, priekšmets izgatavots 19. gs. otrajā pusē. Īrijas mazās metāla apstrādes darbnīcas ļoti ilgi saglabāja vecās liešanas formas, kuras ar laiku izdila un palika mazāk reljefas. Uz 19. gs. norāda arī vītne, kas savieno svečturi ar pamatni. Tātad, lai arī pēc dizainā izmantotā zvēra purna svečturis izskatās ļoti vecs (ap 16. gs.), ticamākais, tas ir ne vecāks par 150 gadiem.
Mazliet vecāks varētu būt zvaniņš, uz kura kāta attēlots ir tas pats pūķa motīvs, tikai laika gaitā galīgi nodilis. Zvaniņa apstrāde liecina par primitīvākām darba metodēm nekā svečturim izmantotās. Ticamākais, abi priekšmeti izgatavoti vienā mazā metāllējēja darbnīcā, tikai ar kādu paaudzi starpā. Meistars aplūko arī durvju eņģes no muižas Baldones apkārtnē un spriež, ka tās kalis labs un pieredzējis kalējs, kurš strādājis muižā un droši vien kalis arī dažādus interjera priekšmetus. Metāla faktūra un izdilumi liecina par 19. gs. otro pusi.
Zemē atrastas senlietas
Ko darīt, ja, piemēram, piemājas zemītē rokot kartupeļus, saimnieks atrod kādu senu priekšmetu? Arheologs Rūdolfs Brūzis iesaka uzzīmēt apkārtnes karti, uzņemt atraduma vietas koordinātas GPS un tās tajā atzīmēt. Atradumi, ticamākais, būs vairāki, tos visus kartējot, speciālists var spriest par atradnes iespējamo arheoloģisko vērtību: vai tur bijusi apmetne vai kapulauks, vai tas ir savrups atradums.
Nevajag kautrēties - ja atrodas kaut kas neparasts un interesants, vajag doties uz Latvijas Vēstures institūtu un ziņot speciālistiem. Varbūt tas būs kaut kas ļoti, ļoti svarīgs, jo mūsu zeme vēl tikai gaida lielos atklājumus. Latvijai joprojām ir maz resursu arheoloģiskajiem izrakumiem, paši arheologi dara, ko var, tomēr viņiem noderētu plašāks sabiedrības atbalsts. Tāpēc vēsturniekiem ir liels lūgums Latvijas iedzīvotājiem - informēt par senlietu atradumiem.
Sāpīgi noskatīties, cik daudz unikālu lietu tiek nelegāli iztirgotas uz ārzemēm. Tās varētu pastāstīt daudz interesanta iedzīvotājiem un nākamajām paaudzēm, palīdzētu stiprināt nacionālo pašapziņu. Turklāt atradumus regulē arī likums: "Civillikumā ietvertās lietu tiesības paredz, ka zemes īpašniekam pieder ne vien tās virsa, bet arī gaisa telpa virs tās, kā arī zemes slāņi zem tās un visi izrakteņi, kas tajā atrodas," atgādina Rūdolfs Brūzis.
"Tomēr šis civillikuma regulējums neattiecas uz valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā ierakstītiem pieminekļiem. Šie pieminekļi aizņem ne tikai noteiktu zemes platību, bet arī satur senlietas ar svarīgu arheoloģisku kontekstu, kuras arī aizsargā valsts likumdošana. Ja senlieta, kas datējama līdz 17.gadsimtam (ieskaitot), tiek atrasta ārpus arheoloģiskā pieminekļa un tā aizsardzības zonas (500 metru attālums), zemē, virs zemes, ūdenī, senās celtnēs, kuģu vrakos vai to daļās un atliekās, tad tā jānodod atbildīgā glabāšanā valsts akreditētā muzejā. Par šādām senlietām vai jebkuriem citiem objektiem, kuriem varētu būt vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība, jāpaziņo Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai."
Raksts publicēts sadarbībā ar laikrakstu
Uz sarakstu
