Etnogrāfiskie tautastērpi Vidzemē – kādi tie bija?

Dažādu novadu tērpus var atšķirt pēc to veidošanas paņēmieniem, auduma rakstiem, krāsām, kā arī valkāšanas paražām. Atšķirības īpaši izpaužas sieviešu apģērbā, villainēs, dūraiņos, zeķēs un jostās.

Vidzeme

Vidzeme ir kultūrvēsturisks novads, ko agrāk apdzīvojuši līvi un latgaļi, arī vendi un sēļi. Vidzemes vārds kā latviešu valodā lietots apzīmējums savai zemei radies jau pirms Livonijas konfederācijas sabrukuma 16. gadsimtā, taču pirmo reizi rakstītajos avotos Vidzemes vārds sastopams 17. gadsimtā pēc Zviedru Livonijas provinces izveides.

Vēl līdz mūsdienām ir saglabājušās atšķirības starp Vidzemes rietumu daļu, kurā pamatiedzīvotāji runā Vidus dialektā, ziemeļu daļu, kur runā Lībiskā dialekta izloksnēs un austrumdaļu, kur pamatiedzīvotāji runā dažādās augšzemnieku dialekta sēliskajās un nesēliskajās izloksnēs.

Etnogrāfiskie tautastērpi Vidzemē

Arī šī kultūrvēsturiskā novada tautastērpi attiecīgi veidojušies saskaņā ar seno latgaļu un lībiešu kultūras tradīciju pamatiem. Senākās Vidzemes tautastērpu veidošanas tradīcijas ilgāk saglabājās Austrumvidzemē, kur sastopamas 19. gadsimta sākumā darinātas villaines, izšūtās sievu apaļās torņu cepures, zīļu vainagi un krāsaini kreklu izšuvumi.

Tautas tērpi, kas darināti 18. un 19. gadsimtā, tiek saukti par etnogrāfiskajiem; iesākumā darbos un godos tos valkāja zemkopji, amatnieki un citi vienkāršie ļaudis, vēlāk arī pilsētnieki. Vidzemē 19. gadsimta pirmajā pusē bija raksturīgas strīpas, savukārt rūtas guva popularitāti gadsimta otrajā pusē.

Kā ģērbās sievietes?

Vidzemē bagātīgākais un košākais apģērba gabals bija tieši sieviešu brunči, kurus skroderi darināja daudzkrāsainus un dažādos variantos. Sievas valkāja galvassegas – dažāda piegriezuma torņcepures, kas pārsietas ar zīda lakatiem, savukārt neprecētas meitas nēsāja stikla pērlīšu un smeldžu vainadziņus. Klāt goda tērpam sēja arī priekšautus, kas bija skaisti izšūti un rotāti mežģīnēm. Tāpat košas un rakstainas bija arī Vidzemē austās jostas.

Visā Vidzemē izplatīti bija arī ņieburi un jakas, tāpat ļoti daudzos apgabalos bija sastopamas baltās villaines ar krāsainu izšuvumu to galos un malās, kā arī baltās goda villaines, kas tika austas šauras un garas. Jāmin, ka skaistās Krustpils un Austrumvidzemes villaines tiek uzskatītas par vienu no mākslinieciski augstvērtīgākajiem latviešu tautas mākslas darinājumiem.

Ko valkāja vīrieši?

Vīrieši nēsāja vilnas, pusvilnas, pakulu vai linu auduma bikses – gan garas, gan īsas –, kā arī vestes, pusgaros vai īsos svārkus, kā arī garos krunkaiņus vai muduraiņus. Garos svārkus parasti vilka vēsā laikā virs īsajiem svārkiem. Svārkus darināja no pelēkas vai baltas vadmalas ar citas krāsas vadmalas vai aukliņu rotājumiem; virs goda svārkiem savukārt tika apsietas svītrainas vai ziedainas jostas. Tradicionāla vīriešu tautastērpa sastāvdaļa bija arī veste.

Apavi

Vidzemē gan vīrieši, gan sievietes galvenokārt valkāja pastalas, kuras tikai vēlāk tika aizstātas ar melniem ādas apaviem. Kopā ar apaviem tika vilktas garas baltas vai krāsaini izrakstītas adītas zeķes, kas zem ceļa tika nostiprinātas ar krāsainām prievītēm. Sievietes valkāja arī caurumotā rakstā adītas baltas kokvilnas vai linu diegu zeķes.

Uz sarakstu