Banner 980x90

Tuvcīņas instruktors: nekad nevar pilnībā novērtēt pretinieku

Šoreiz pilsētas informācijas portālu tīkls Pilseta24.lv uz interviju aicināja Vidzemes Augstskolas Mehatronikas studentu Vari Liepiņu, kurš brīvajā laikā pasniedz militāro tuvcīņu Valmierā. Ar Vari runājām par militārās tuvcīņas vēsturi, galvenajiem uzdevumiem, atšķirībām no citiem cīņu veidiem, kā arī par plānoto sadarbību ar LR Zemessardzi un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem.

Kāds ir galvenais militārās tuvcīņas uzdevums?


Militārās tuvcīņas uzdevums ir pēc iespējas saglabāt savu veselību un bīstamākos apstākļos arī savu dzīvību, turklāt izdarīt visu iespējami efektīvāk. Situācija ir jānovērtē un jārīkojas tā, lai mēs neciestu. Ja var, jāizvairās no konflikta. Lielākā daļa konfliktu sākas ne mūsu gribas iespaidā. Teiksim, kāds vienkārši pienāca, piesējās, viņam vajadzēja cigaretes vai naudu... Bet šī situācija jāizvērtē – nav uzreiz jāizmanto spēks, varbūt vienkārši var iet projām un persona jums nemaz nesekos.

Tātad, ja iespējams, labāk izvairīties no konflikta, pat ja pieproti kādu cīņas veidu?


Tieši tā. Tu nekad pilnībā nevari novērtēt pretinieku - nezini, kāds viņam ir sāpju slieksnis, ko viņš tajā brīdī ir lietojis. Varbūt nevarēs neko izdarīt ar sāpju paņēmieniem un nāksies viņu neitralizēt, saslēgt, lai uzbrucējs nevarētu kustēties. Tikpat labi viņam var būt ierocis - nazis vai vēl kaut kas cits, kas paslēpts kabatā - to pirmajā brīdī nepamanīsi.

Kāds ir militārās tuvcīņas teorētiskais pamats, vēsture – uz kā tas viss balstās?


Militārās tuvcīņas pamatā ir Kadočņikova (Aleksejs Kadočņikovs, "Systema" radītājs – red.) cīņas sistēma. Tā ir radusies Krievijas speciālo uzdevumu vienībās. Cilvēkiem, kas ikdienā nodarbojas ar personu aizturēšanu, ēku ieņemšanu un tamlīdzīgiem uzdevumiem, vajadzēja apgūt kaut kāda veida cīņu, bet Krievijā tādas sistēmas nebija. Kaoačņikovs, pēc izglītības inženieris, paņēma vairākas austrumu cīņas, paskatījās uz tām ar eiropieša skatu un izskaidroja tās ar fizikas likumu palīdzību. Līdz Latvijai šis cīņas veids nonāca ar Egila Helmaņa palīdzību. Viņš ir arī vienīgais Latvijā, kurš ir profesionāli sertificēts apmācīt Kadočņikova cīņu.

Kādu pienesumu Egils Helmanis no sevis ir ieguldījis militārajā tuvcīņā?

Katrs cilvēks, kas kaut ko apgūst, cenšas pielikt klāt kaut ko no sevis. Egils cīņā ļoti daudz strādā arī pie sitienu tehnikas - sitieni ar rokām un kājām. Kadočņikova sistēmā nav sparinga - cīņas imitācijas, kad divi cilvēki cīnās savā starpā. To Egils ir pielicis no sevis.

Nosauc galvenos principus, kā šis tuvcīņas veids atšķiras no citiem cīņu veidiem, sporta cīņas?

Ir cīņa kā sporta veids un ir cīņa kā tuvcīņa. Atšķirība ir tāda pati, kā sporta šaušanā - kad šauj mērķī, gūst vai nu uzvaru vai zaudējumu, un ir šaušana kaujas laukā – vai nu tu šauj, vai nošauj tevi. Sporta cīņā ir kaut kādi noteikumi, bet militārā tuvcīņa māca cīnīties līdz galam, cīnīties ar visiem iespējamiem līdzekļiem - nav atļauto un aizliegto paņēmienu. Pēc iespējas mēģinām pietuvināt mūsu treniņus realitātei, respektīvi, nelietojam mīkstos paklājus, aizsargus. Minimālais ekipējums ir zobu sargs un boksa cimdi. Vidusmēra cilvēks, kas nāk apgūt militāro tuvcīņu Latvijā, nav tieši saistīts ar militārajām organizācijām. Krievijā šajā cīņā apmāca militāras vienības, kurām ir iespēja apgūto katru dienu pielietot praksē, cilvēku aizturēšanā, apsardzē bāzēs, citas vietās. Latvijā parastam cilvēkam nepieciešams to sasaistīt ar realitāti nodarbībās - mēs sparingojam un cenšamies pielietot galvenos principus, lai cīņā spētu saglabāt savu veselību un dzīvību.

Vai Valmierā uz militāro tuvcīņu nāk arī jaunsargi un zemessargi?

Manuprāt, šeit nav tādas atsaucības no zemessargiem un jaunsargiem, kādu gribētos, bet Rīgā mums ir diezgan laba sadarbība ar jaunsargiem. Arī citas pilsētās ir jaunsargi un zemessargi, kas apmeklē nodarbības

Kāpēc, Tavuprāt, tas tā ir? Kāpēc nav ciešāka sadarbība ar, piemēram, Zemessardzes 22.kājnieku bataljonu?

Esmu runājis ar 22.KB komandieri Māri Tūtinu, bet līdz šim nav radusies iespēja ciešāk sadarboties. Tomēr domāju, ka ar laiku tas tiks attīstīts.

Vai nākotnē militārā tuvcīņa varētu kļūt par pastāvīgu Nacionālo bruņoto spēku (NBS) apmācības programmas elementu?

Mazākā vai lielākā mērā tas ir mērķis, uz kuru tiekties. Sākumā ir nepieciešams apmācīt instruktorus, lai štābos būtu cilvēki, kas zināšanas varētu nodot tālāk. Šobrīd nav vienotas sistēmas. Ir, kur māca sambo, džudo, bet lielākoties tā ir pašu iniciatīva, un tam nav sakara ar organizētu mācīšanu.

Kā militārā tuvcīņa ir saistīta ar patriotisku audzināšanu?

Parasti iesaistās cilvēki, kas sevī jau ir sajutuši kaut kādu vēlmi darboties, ir ar kaut kādu pamata bāzi un zināšanām. Dažreiz pēc nodarbībām pārrunājam aktuālas lietas, kas notikušas šajā laikā, organizējam dažādus pasākumus. Piemēram, rītdien rīkojam pārgājienu pa Kurzemes cietokšņa kauju vietām. Izstaigāsim, apskatīsimies kā dzīve izskatās tās vietas, kur latviešu karavīri cīnījās.

Kāds ir audzēkņu sastāvs – uz nodarbībām nāk tikai vīrieši vai ir arī meitenes?

Meitenes ir bijušas, bet kaut kādu iemeslu dēļ pašlaik Valmierā militārās tuvcīņas nodarbības vairs neapmeklē neviena meitene. Varbūt sievietēm tā interese nav tik noturīga, varbūt ir citi iemesli. Katrā gadījumā nav aizliegts nākt arī meitenēm.

Varbūt šis cīņas veids meitenēm vienkārši ir pārāk skarbs – netiek izmantoti paklājiņi, aizsargekipējums.

Es pieļauju, ka tā varētu būt.

Kā militārā tuvcīņa palīdz pārvarēt iekšējās bailes?

Pirmkārt, tie ir regulāri treniņi, jo tajā brīdī, kad sāc darīt kādu lietu regulāri, ir vajadzīga ļoti liela piespiešanās. Piemēram, ir saulaina diena, cilvēks labprātāk aizietu pasēdēt pie Gaujas un iedzert aliņu, bet tu aizej uz treniņu. Tā ir tāda motivācija darboties, iet regulāri. Tu disciplinē sevi. Tajā brīdī, kad sāc disciplinēt sevi, sāc piedomāt arī pie citam lietām savā dzīvē. Otrkārt, mācoties kādu cīņu, cilvēks izmainās. Izmainās stāja, skatiens. Viņš drošāk iet cauri tām vietām, kur agrāk gāja ar līkumu. Kad tu nāc uz nodarbībām, izproti arī, kādus draudus vari izdarīt citiem. Tu jūti, ka tavs sitiens var būt bīstams, nāvējošs, ka tas ir jākontrolē. Tu iemācies paškontroli.

Cik ilgi jāapmeklē nodarbības, lai varētu sevi aizstāvēt bīstamās situācijās?

Pie nosacījuma, ka cilvēks nāk regulāri, tie ir aptuveni divi gadi. Divu gadu laikā, ja cilvēks būs nācis vismaz divas reizes nedēļā un pastrādājis arī mājās, viņš spēs elementāri sevi aizstāvēt pie dažādām situācijām, spēs adekvāti noreaģēt konflikta situācijā. Kaut nekad nevar novērtēt pretinieku pilnībā, lielākajā daļā situāciju trenēts cilvēks vismaz mēģinās atrast izeju.

Cik sen Valmierā jau notiek militārās tuvcīņas nodarbības?

Tagad laikam sanāk jau trīs vai četri gadi.

Cik daudz cilvēku regulāri nāk uz nodarbībām?

Parasti līdz 10 cilvēkiem.

Kā ar apmeklējumu citās pilsētās?


Vislielākais, protams, ir Rīgā, bet citās mazākās pilsētās arī regulāri ir vien ap 10 cilvēkiem. Parasti tie mainās. Nav tā, ka četrus piecus gadus nāk vieni un tie paši. Iemesli ir dažādi -pamainās dzīvesvieta, dzīves apstākļi, uzrodas jauns darbs.

Kā, Tavuprāt, var popularizēt militāro tuvcīņu, lai cilvēki nāktu vairāk?

Mēs rīkojam paraugdemonstrējumus dažādās skolās, arī publiskos pasākumos.

Publiskie pasākumi izraisa cilvēkos interesi?

Problēma ir tāda, ka ir ļoti daudz interesentu, bet maz cīnītāju. Pieņemsim, ja ir 100 cilvēku pūlis, kuri noskatās demonstrējumus, apmēram 60 cilvēkiem ir interese, apmēram 40 ir tādi, kuri gribētu pamēģināt, 30 no viņiem varētu pateikt: "jā, es nākšu!", 20 no viņiem atnāks uz kādām divām nodarbībām. Varbūt 2 paliks ilgāk. Tā atlase patiešām ir graujoša. Patiesībā es pat nezinu kāpēc, bet cilvēkiem ir pazudusi vēlme vai dzīvesprieks darboties. Agrāk pat Padomju laikos, kad parādījās karatē, cilvēki meklēja katru iespēju piedalīties. Bija liela interese kaut kur darboties. Tagad pie mūsdienu tehnoloģijām, kad ir iespējas Youtube un citviet skatīties video un kaut pašam apgūt, šķiet, ir pārāk daudz cilvēku, kam vairs nekas neinteresē.

Varbūt pārāk daudz dažādu iespēju notrulina – cilvēks vairs pats nezina, ko vēlas, un rezultātā iznāk, ka nevēlas neko...

Jā, cilvēki pamēģina to, to un vēl to... Bet tikai ar laiku cilvēks saprot, kas viņam patiešām patīk un pamata intereses nostiprinās. Principā kādas pirmajās četrās piecās nodarbībās var saprast, vai tā lieta ir radīta tev.

Kā ir ar audzēkņiem, kuri ir trenējušies kādā citā sportā vai cīņas veidā, bet tagad apmeklē militāro tuvcīņu. Nav grūtības pārorientēties uz pavisam atšķirīgu cīņas veidu?

Ir dažādi cilvēki. Tie, kas tikai vienu cīņas sportu ir trenējušies - ar viņiem ir grūtāk. Viņi ir pieraduši strādāt pēc konkrētiem noteikumiem, nosacījumiem, atļautiem vai aizliegtiem paņēmieniem. Tie, kas mēģinājuši dažādas cīņas, piemēram, gan laušanos, gan kikboksu - tiem ir vieglāk pielāgoties. Viņiem arī ir vieglāk saprast pamatprincipus, ir izpratne kā notiek cīņa. Cilvēkam, kas sāk no nulles, bieži trūkst elementāra izpratne par cīņu. Ilgāk ir jāstāsta, piemēram, kāpēc vairāk jāsargā seja vai vēders.

Cik ilgi pats nodarbojies ar militāro tuvcīņu?


Tagad sanāk pieci gadi.

Kā Tu kļuvi par instruktoru? Kurā brīdī saprati, ka vari uzņemties šo atbildību?


Sāku es pie Jāņa Sila un Egila Helmaņa - pie cilvēkiem, kas vēl joprojām aktīvi vada nodarbības. Cenšos arī tagad kādreiz aizbraukt. Mācoties šo cīņu es sapratu, pirmkārt, tā ir lieta, ko es varu apgūt. Otrkārt, to apgūstot, es iemācīšos ko vērtīgu. Instruktora darbība sākās, kad vajadzēja vadīt nodarbības Talsos, bet tur lielākā daļa bija iesācēji. Es biju trenējies divus gadus, tāpēc man piedāvāja piektdienās braukt uz Talsiem un vadīt nodarbības.

Vai tuvcīņas apgūšanā izmanto arī internetā pieejamus materiālus? Mācies ne tikai cīņu kā tādu, bet mācies mācīt citus?

Dažreiz skatos, taču tad ir problēma, ka nevar neko pārjautāt. Mācīties pie dzīva cilvēka tomēr ir cita lieta. Internets ir viens no mācību līdzekļiem, lai mācītos, kā pašam mācīt citus, bet to var darīt tikai tad, kad tev patiešām ir izpratne par šīm lietām. Kad aiz muguras ir divu trīs gadu pieredze, cilvēks uzmanību, skatoties video materiālus, patiešām sāk pievērst būtiskām lietām. Nevis vai smuki izskatās, bet kādā veidā kājas bija novietotas, kāpēc viņš stāvēja tieši tā un ne citādāk.

Vai audzēkņi ar lielāku pieredzi palīdz tiem, kam ir tās nav tik daudz?


Kad mēs strādājam pāros - jā. Bet cilvēka uzmanība vienlaicīgi var tikt vērsta uz 7-12 objektiem vai cilvēkiem. Tas atkarīgs no katra cilvēka psiholoģiskajām īpatnībām. Tātad līdz 10 cilvēku grupu ir diezgan viegli vadīt, visus aptvert. Tajā brīdī, kad parādās vairāk, protams, ir grūtāk. Tad pāros var salikt cilvēku, kas ir nācis ilgāk, ar to, kas ir nācis mazāku laiku. Ja rodas neskaidrības, var pasaukt instruktoru.

Vai militārajā tuvcīņā izmanto ieroču imitācijas, īstus ieročus trenējoties?


Jā, mēs izmantojam lielākoties kokus, kaut parastāko lāpstas kātu, jo koks ir ļoti labs uzskates līdzeklis tieši kā svira. Tad ir dažādi citi ieroči. Imitācijas mēs cenšamies neizmantot, jo imitācija ir imitācija. Mēs strādājam ar īstiem ieročiem. Šajā nodarbībā būs naži. Attiecīgi mācīsimies, kā rīkoties situācijā, kad ir draudi ar nazi – dūrieni vai cirtieni. Dažreiz paņemam arī nopietnākus ieročus – triecienšautenes vai ko citu.

Tad jājautā - cik liels ir traumu risks nodarbībās?

Jo mazāk cilvēks nācis, jo lielāks. Cilvēks šajā situācijā saspringst un mēdz rīkoties neapdomīgi, taču nav bijuši gadījumi ar lielām traumām. Nobrāzumi un skrāpējumi ir normāla nodarbību lieta, no tā nevar izvairīties un nevajag baidīties. Vispār cīņa netiek pieskaitīta pie ekstrēmajiem sporta veidiem kā klinšu kāpšana, motokross, ūdenssporta veidi. Apdraudējums nav tik liels, ja pretī ir profesionāls cilvēks. Tajos brīžos, kad tu esi sparingā, tu uztici savu veselību otram cilvēkam. Tu iemācies novērtēt sevi, pretinieku.

Cik Latvijā ir tādi militārās tuvcīņas eksperti, ko Tu uzskatītu par profesionāļiem, īstiem sava aroda pratējiem?

Es uzdrošinātos nosaukt tikai Egilu Helmani, jo katrs mēs mācāmies. Es ne tuvu neuzskatu, ka esmu pilnībā apguvis šo sistēmu, jo ir lietas, pie kurām vēl daudz jāstrādā. Egils Helmanis ir saņēmis diplomu Kadočņikova cīņas sistēmā, un es domāju, ka tas ir rādītājs. Vēl neviens no mums nav aizbraucis uz kādu no šiem semināriem.

Kāds skatījums par militārās tuvcīņas nākotni Latvijā? Ko Tu gribētu īstenot?

Principā es gribētu, lai izveidojas nodaļas lielākajās Latvijas pilsētās, tie būtu kā centri. Varētu piesaistīt vairāk cilvēku, kas darbotos kā instruktori. Sākotnēji tie būtu mūsu pašu audzēkņi, kuri ilgāku laiku nākuši, viņi varētu vadīt nodarbības mazākajām grupām vai jaunākiem cilvēkiem. Ar laiku veidotu sadarbību ar Zemessardzi vai ar Latvijas armiju. Vēlētos, lai latviešiem būtu savs "cīņas klubs".

Video interviju ar Vari Liepiņu skatieties, spiežot šeit.

Dalies ar šo rakstu

Uz sarakstu
Pilseta24.lv neatbild pievienotajiem lasītāju komentāriem, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot komentārus, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā Pilseta24.lv patur tiesības liegt komentēšanas iespēju. Komentāros publicējamā teksta garums ir ierobežots līdz 1000 zīmēm. Nereģistrētiem lietotājiem ir aizliegta HTML un hipersaišu publicēšana!
Komentāri (0)